Se fuerte
Be strong

Onanija vai masturbācija? * (sk. lappuses beigās)
 

“Onanija ir pashvaisļoshana caur savu viirishķo vai sievishķo netikliibas organu neķiitru uzbudinashanu un glastishanu ar roku vai citu kraamu** palidziibu”
...tā šo darbību traktēja 1904. gadā Rīgā izdotā rokasgrāmata “Mājas dakteris”.

** vārdam krāms tolaik bija citādāka nozīme - fizisks (materiāls) priekšmets.

Masturbācija. slavenā franču gleznotāja Édouard-Henri Avril (1849-1928) darbs

Sinonīmi - onanija, masturbācija, ipsācija, pašvaisļošana (latviski vienkāršā sarunvalodā tiek biežāk izmantots krieviskojums - dročīšana, vīr. - sist kulakā, roku biljards un tml.). Pēc daudzu pētījumu datiem, virs 90% zēnu un apm. 60% meiteņu, vairāk vai mazāk nodarbojas ar masturbāciju. Sākas tas dzimumnobriešanas laikā (10 - 14 g. v.). Vīriešiem kulmināciju sasniedz 15 - 21 g. vecumā, vēlāk aktivitāte mainās, bet apmēram 80% (arī precētie) nodarbojas ar to visu mūžu. Sievietēm šis skaitlis ir pastāvīgs, īpaši starp vientuļajām.

Sāksim ar vienkāršāko, dažādu reliģiju un sabiedrisko formāciju attieksmi pret sevis seksuālu pašapmierināšanu. Vēl šur tur uz zemeslodes atlikušajās pirmatnējās kopienās (Amazones un Āfrikas džungļos, Indonēzijas salās, Jaungvinejā) pret vīriešu onaniju attieksme ir ļoti vienkārša - to nekādā mērā nesaista ar dzimtas turpināšanas funkciju, tā drīzāk līdzinās fizioloģisko nepieciešamību (piem. sagribējās: urinēt - atvieglojies, izšņaukt degunu - dari to, un tml.) apmierināšanai, tātad, uzbudinājies - noņem spriedzi. Daudzās kopienās nekautrējoties - citu acu priekšā, pat sieviešu. Ļoti vienkārši un dabiski. Kas attiecas uz sieviešu onaniju, tad tā šajās sabiedriskajās formācijās netiek praktizēta, jo katrai sievietei līdz mūža (bet tas ir ļoti īss) beigām ir partneris (daudzās kopienās, pat jebkurš cilts vīrietis) un sieviešu seksualitāte, atšķirībā no vīriešu ir strikti saistīta ar dzimtas turpināšanu. Līdzīga attieksme pret onaniju ir saglabājusies līdz mūsdienām arī daudz augstākās sabiedriskās formācijās, piem. daudzās vidusāfrikas valstīs un šur tur Indijā (daudzus Eiropas tūristus šokē šo indiešu vīriešu, ne tikai nekautrēšanās urinēt visu acu priekšā, bet arī mierīgi onanēt). Vēl vairāk - uz dažām Klusā okeāna salām vecāki stimulē savu bērnu seksuālās spēles un paši tajās piedalās, glāstot un uzbudinot savu bērnu dzimumorgānus; tiek uzskatīts, ka tādējādi tiek normāli attīstīta bērna seksualitāte.

Līdzīgi bija arī Eiropā līdz kristietības ienākšanai. Valstīs, kurās iesakņojās kristietības puritāniskais novirziens, sāka dominēt uzskats par dzimumtieksmes apmierināšanu, tikai kā dzimtas turpināšanas vienīgo funkciju.

           Kā ir cēlies jēdziens “onanija”? 19. gs. vidū, daudzi kristīgās baznīcas kalpi, uz tolaik valdošās, kļūdainās, negatīvās attieksmes viļņa (sevis pašapmierināšana esot slimība), pasludina to par grēku. Un lai tas būtu ticamāk, izmanto Bībeles pastāstu par Onānu, kuru Dievs sodīja par sēklas (spermas) izvirdumu zemē (izniekošanu?). Tieši tolaik arī dzimst šī nicinoši nievājošā palama - “onanists”, kas savā būtībā ir kļūdaina. Ja mēs uzmanīgi izlasīsim Bībeli, tad redzēsim, ka Onāns izvirda savu sēklu uz zemes, būdams intīmās attiecībās ar savu sievu, lai viņa nekļūtu par māti - citu pretapaugļošanās līdzekļu tolaik vienkārši nebija. Vispār karagājienu pret sevis seksuālu pašapmierināšanu uzsāka Romas pāvests Pijs II 1778 g. Viņš noticēja Šveices eskulapam Tissotam, kurš 1776 g. publicēja pamfletu “Pašapgānīšanās riebīgais grēks un šausmīgas tā sekas”. Pēc to laiku aplamajiem priekšstatiem, par spermas rašanos galvā, Tissots iedomājās, ka masturbācijas rezultātā samazinās galvas smadzeņu apjoms. Šis, tā sacīt “seksologs”, tika uzaicināts Romā. Šeit, šim dakterītim ienāca prātā gaiša doma, ka bez visa, augstāk minētā, masturbācija ir vēdera tīfa epidēmijas (kura tolaik plosījās Itālijā) vaininiece.

Sakarā ar ko Pijs II izdeva dekrētu par jebkuras personas, kura tikusi pieķerta onanējot sabiedriskā vietā (? - iznāk, ka līdz tam brīdim tas bija normāli?) sodīšanu piekaujot ar rungām turpat uz vietas. Ne tikai baznīcas kalpi krita par upuri šiem maldiem, daudzi mediķi, līdz pat XX gs. beigām, uzskatīja šo nodarbi par anomāliju. Cik daudz personisku traģēdiju ir saistīts ar to. Kādas metodes tikai neizdomāja cīņai ar šo “slimību” - no roku vai ķermeņa daļas sasaistīšanas līdz dzimumorgānu piededzināšanai jaunekļiem un jaunietēm (pat tāda “ārstnieciska” metode, kā infibulācija - peņa virsādas saslēgšana ar metāla kniepadatu). Mūsdienās vairums seksologu, psihologu, pedagogu, sociologu uzskata, ka nav nekādu medicīnisku pierādījumu par masturbācijas jel kādu kaitīgumu (1973 gadā ASV ārstu kongresā tika pieņemts lēmums svītrot onaniju no slimību saraksta). Tieši otrādi: psihologi ir konstatējuši, ka bērni, kuru vecāki visādi to ierobežo, atpaliek intelektuālajā un personības attīstības izaugsmē. Savāda attieksme sabiedrībā ir pret pieaugušo vīriešu un sieviešu masturbāciju. Pētījumi ir pierādījuši, ka apmēram 80 % dzimumspējīgo pieaugušo vīriešu nodarbojas ar to visu mūžu no padsmit gadiem. Tiek maldīgi uzskatīts, ka, ja ar to nodarbojas pieaudzis vīrietis, tad tas ir vai nu seksuālās vājības izpausme, vai viņam kaut kas nav kārtībā ar galvu.

Bet, ja ar to nodarbojas sieviete, tad tas ir erotisma augstākā izpausme. Piemēram: kā reaģētu sabiedrība, ja uz ekrāna, filmā, mēs redzētu, ka Švarcnegers, jeb Stalone vai Brjūss Villiss vannas istabā onanē? Un ja to pašu dara Madonna? Pareizi, pirmajā gadījumā mēs vīpsnājam un viebjamies, bet otrajā noskatāmies ar uzbudinātu labpatiku. Ir pierādīts, ka vīriešiem, kuri ir ilgi atturējušies, sākas problēmas dzimumdzīvē - no prostatīta līdz erektilai disfunkcijai. Pazīstamākais franču speciālists seksoloģijas jomā, profesors Frensis Kotēms: “Masturbācija ir tas, ar ko vīrieši nodarbojušies vienmēr un turpina nodarboties, kā turpina elpot, ēst un gulēt.” Šajā jautājumā sievietēm ir grūti izprast vīrieti. Pirmkārt, tās maldās uzskatot, ka masturbācija vīrietim aizvieto tuvību ar sievieti, ka draudzene vai sieva ir kļuvusi tam neinteresanta. Varbūt kādā 1% gadījumu tas tā ir, bet lielākoties nebūt ne. Onanija vīrietim ir kaut kas sevišķs, tā drīzāk līdzinās meditācijai (šajā brīdī var sapņot un fantazēt cik sirdij tiek, kas nav iespējams dzimumakta laikā ar partneri), nekā intīmajai dzīvei. Un sievietei masturbācija ir pat vairāk vajadzīga nekā vīrietim - pirmkārt tā padara spilgtāku intīmo dzīvi, bet gadījumā, kad dzimumdzīve ar partneri, kaut kādu iemeslu dēļ, tiek spēji pārtraukta (tas var novest pie neatgriezeniskām fizioloģiskām sekām, kuru rezultātā ir smags postklimaktēriskais periods) ir vienīgais glābiņš.

Kas attiecas uz citām lielākajām pasaules reliģijām, tad to attieksme ir visai toleranta. Dažu reliģiju novirzieni pat propagandē onaniju, kā mehānismu, ar kura palīdzību var sasniegt dažādus mērķus. Piemēram, dažos budisma strāvojumos onanija ir viens no meditācijas instrumentiem. Savukārt islāma pasaulē, kur daudzviet valda daudzsievība (tātad visiem vīriešiem nepietiek sievu), onanija ir mehānisms ar kura palīdzību tiek noņemta seksuālā spriedze, bet laulātiem vīriešiem, tā ir kontracepcijas veids. Indijā un Šrilankā ir tūkstošgadīgu tempļu paliekas, uz kuru mūriem ir akmenī atveidotas seksuālas scēnas, to starp arī vīriešu un sieviešu masturbācijas skati.

Daudzos gadījumos onanija palīdz noņemt psiholoģisko un fizioloģisko spriedzi - ir spēcīgs relaksācijas instruments ( kā ir atklājies - lielākai daļai izvarotāju no bērnības bija iepotēta atziņa par onanijas kaitīgumu un pretdabiskumu). Savukārt, kristīgās baznīcas negatīvā nostāja pret šo darbību (un arī pret citām dzimumdzīves formām, kuras nav saistītas ar pretējo dzimumu koitusu) balstās uz postulātu, ka sekss ir tikai dzimtas turpināšanas instruments un nekas vairāk; tātad viss, kas iziet no šiem rāmjiem ir pretdabisks un peļams. Ja tas tā būtu, tad droši vien augstākie spēki parūpētos, lai cilvēku sabiedrībā valdītu tāda pati fizioloģiska likumsakarība kā lielākoties dzīvnieku pasaulē - uz pārošanos tēviņus aicina mātītes, raidot speciālus signālus, ķīmiskus aģentus (feromonus), kuri ieslēdz tēviņos seksuālā uzbudinājuma mehānismu. Tad varbūt vispār atkristu iztirzājamais jautājums. Bet neskatoties uz to, arī dzīvnieku pasaulē masturbācija ir izplatīta. Vai jums nav gadījies redzēt skatu, piem. zoodārzā, kā to dara mūsu tuvākie “radinieki”- primāti?

Vai tas nekaitē vīrieša veselībai? Galvenais ievērot mēra sajūtu un neieciklēties šajā nodarbē. Bet par to jau visi, lielākoties kaunīgi klusē vai nemaz nezin. Kāds tad ir tas mērs? Pēc speciālistu aplēsēm vīrietim daba ir atlaidusi apmēram 6000 spermas izvirdumu mūžā. Pieņemsim, ka aktīva dzimumdzīve noris no 15 līdz 65 gadiem, tātad 50 gadus. Dalām 6000 uz 50, iznāk 120 reizes gadā. 360 dienas dalām uz 120, iznāk 1 reize trijās dienās. Tāda ritma arī vajadzētu pieturēties (ja jaunībā biežāk, tad brieduma gados retāk), kā onanējot, tā arī dzimumdzīvē. Otrkārt, daudzi speciālisti uzskata, ka nedrīkst nepabeigt iesākto aktu. Ja esi iesācis, tad jānoved līdz galam, t. i. līdz spermas izvirdumam. Bezgalīga uzbudināšana, bez beigu fāzes, notrulina un tieši tas var radīt problēmas. Treškārt, onanija ir sava veida trenings. Vīriešiem, kuri ilgi ir atturējušies, īpaši brieduma gados, rodas problēmas dzimumdzīvē. Ja pieaudzis vīrietis masturbē, tas pavisam nenozīmē, ka viņš ir nevarīgs seksuālajā dzīvē vai viņa draudzene ir palikusi neinteresanta viņam. Masturbācija ir tas, ar ko vīrieši nodarbojās vienmēr un turpina nodarboties, kā turpina ēst, dzert un gulēt. Nav nekādu medicīnisku pierādījumu par tās, kaut necik, kaitīgumu (ja nepārspīlē, piem. 10 reizes dienā). Pat otrādi, daudzās situācijās palīdz. noņemt uzbudinājumu, stresu. Īpaši pusaudža vecumā, tā saucamajā "hormonu sprādziena" laikā. Ja to nedara, organisms tik un tā cenšas atbrīvoties no liekās spermas - notiek polūcijas (spermas izvirdumi miegā), kas atzīstaties, nav īpaši ērti. Un psihologu pētījumi pierāda, ka bērni, kuru vecāki pārāk to ierobežo, cieš no intelektuālās un personības attīstības izaugsmes. Kā lai necieš, jo tiek nomākta fantazēšana - personības attīstības jaudīgs dzinulis.

    Rezumēsim: masturbācija ir cilvēka spēja bez aizspriedumiem, brīvi pieskarties savai ķermeņa daļai un gūt no tā baudu.       

  Iz vēstures. Uzskati par masturbāciju:

* Senie grieķi un romieši pašapmierināšanu uzskatīja par pārsātinātības izpausmi. Viņi piesauca ziedot seksuālo enerģiju partnerim, to starp arī viendzimuma. Hipokrāts savukārt piesauca ziedot laiku pārdomām.
* Šveices ārsts Tissots 1776 gadā publicēja pamfletu "Pašapgānīšanas riebīgais grēks un šausmīgas tā sekas". Pamatojoties uz tā laika medicīniskajiem uzskatiem, ka sperma tiek radīta galvā, Tissots bija pārliecināts, ka masturbācijas rezultātā samazinās galvas smadzeņu izmēri.
* Par nožēlu, Romas pāvests ticēdams mediķiem, Šveices ārsta darbu uzņēma nopietni un 1778 gadā uzaicināja šo viltus seksologu Romā. Šeit šim dakterim ienāca prātā gaiša doma, ka onānija ir tīfa epidēmijas, kura tolaik plosījās Itālijā, vaininiece. Viņa ekselence pāvests izdeva rīkojumu, vadoties pēc kura, katru, ko pieķēra onanējot, pakļāva publiskai sišanai uz ielām.
* No XIX gadsimta vidus onanija kļuva ne tikai par medicīnisku, bet arī par morāles problēmu. Daudzi baznīcas kalpi sludināja atturību līdz precībām, uzskatot, ka vīriešu dzimumorgāni jauniešiem "saceļas pret Dievu" un baidīja pusaudžus ar Bībeles nostāstu par Onānu, kurš bija pakļauts Dieva dusmām par sēklas nolaišanu zemē. Tieši tolaik arī radās vārds "onanists", kurš patiesībā ir kļūdains. Ja mēs atšķirsim Bībeli, tad redzēsim, ka Onāns izvirda sēklu zemē, vaisļojoties ar sievu, lai viņa nekļūtu par māti - citu pretapaugļošanās līdzekļu tolaik nebija.
* 20. gadsimta sākumā, Rietumeiropas ārsti sāka pielietot tādas "spēcīgas" metodes jauniešu "ārstēšanai" no onanijas, kā dzimumlocekļa piededzināšana un "infibulācija"- dzimumlocekļa priekšādas noslēgšana ar metāla kniedi.
* Īpašu degsmi šajā cīņā parādīja Anglijas ārsti. Bija izstrādāta speciāla konstrukcija ar nosaukumu "trauksme". Ja jaunietim naktī uznāca erekcija, šajā ierīcē sāka darboties zvans, kurš modināja vecākus. Viņiem vajadzēja, ko kājas nes, steigties pie dēla lai pārliecinātos vai viņš neonanē.
*Visi mēs pazīstam Kelloga auzu pārslas. Amerikā un Anglijā tās nav populāras. Un zināt kāpēc? 20-to gadu beigās Kellogu (viņš bija Amerikas skautu vadonis) bija apsēdusi mānija par cīņu ar pusaudžu onaniju. Un savos rakstos un publiskās runās pa radio, viņš veda "svēto karu" ar šo "grēku". Cik ārsti un pedagogi necentās viņu (pats viņš nebija ne viens, ne otrs) pārliecināt par onanijas nekaitīgumu un pat lietderību, Kellogs nerimās. Beigu beigās viņu padzina no skautu vadības un aizliedza nodarboties ar jaunatnes audzināšanu. Labi būtu, ja šī cilvēka liktenis būtu par piemēru pašmāju mazizglītotajiem, bet pilniem entuziasma "cīnītājiem".

Ierīces, kuras izmantoja cīņai ar pusaudžu (zēnu un meiteņu) masturbāciju

 

    Dažas speciālistu atbildes uz biežāk uzdodamiem jautājumiem šajā jomā.

    "Man ir 20 gadu. Pirmais seksuālais kontakts man bija 18 gados, bet tas beidzās neveiksmīgi. Biju ballītē, iepazinos ar meiteni. Viegli iedzērām, bet kad lieta nonāca līdz gultai.... erekcija neparādījās. Pēc tam bija vēl viena meitene, un vēl viena, bet katru reizi viens un tas pats. Kad lieta nonāk līdz gultai, erekcija izzūd, it kā vispār nav bijusi. Vai to var izārstēt? Varbūt tas ir no onanijas, ar kuru es nodarbojos piecus gadus?"

Atbilde: Jums jaunekli, ir izteikta neveiksmes gaidīšanas neiroze. Mēģiniet atrast sev meiteni nevis vienai naktij, bet tādu, kura jūs cienītu un mīlētu, un pie tam nevis seksa dēļ, bet kā cilvēku. Pēc ilgākas pazīšanās bailes no neveiksmes pakāpeniski izzudīs un viss sāks izdoties. Masturbācija te nav vainīga. Lieta ir tajā apstāklī, ka pēc pirmās neveiksmes jūs ieciklējāties un tas sāka atkārtoties tīri reflektori.

     "Man jau ir 23 gadi, bet es vēl esmu nevainīgs, bieži onanēju (5 -7 reizes dienā). Vai tas var novest pie neauglības?"

Atbilde: Nevar. Nedomājiet par to, bet labāk izlemiet, kāpēc ar tādu potenci jūs nedzīvojat ar sievieti? Kā trūkst - esat pārlieku kautrīgs, nemākat kontaktēties? Griežaties pie psihologa, psihoterapeita, bet nedomājiet par neauglību.
 
    "Vai nodarbojoties ar masturbāciju es nekļūšu par idiotu? Un ar ko tā atšķiras no onanijas?”  
     G. Š. 14 gadi.

Atbilde: Tas ir viens un tas pats. Agrāk masturbāciju uzskatīja par psihisku novirzi, uzskatīja, ka tā noved pie seksuālām patoloģijām, impotences. Hipokrāts piem., rakstīja, ka onanējot izdalās nevis sēkla, bet kaulu smadzenes un cilvēks kļūst par idiotu. Tagad ir pierādījies, ka onanija nav kaitīga, tieši otrādi, dažkārt pat veselīga - kā dzimumfunkcijas regulētājs. Pilnīga atturēšanās negatīvi ietekmē seksualitāti, onanija to uztur. Uzsākot regulāru dzimumdzīvi, viss nostājas savās vietās.

    "No pusaudža gadiem esmu aktīvi masturbējis, šad tad daru to vēl tagad. Esmu precējies jau septiņus gadus un seksuālajā ziņā mūsu laulības ir izdevušās. Vai var uzskatīt par normālu parādību, ka es dzimumdzīvi ar sievu apvienoju ar pašapmierināšanu?”
  
   Agris D. 29 gadi.

Atbilde: Pilnīgi. Jūs nomierinās statistika. Pēc pazīstama seksologa Semjuela Janusa (ASV) pētījumu rezultātiem, tikai 12% precētu sieviešu un 4% vīriešu nekad nav nodarbojušies ar masturbāciju. Un 90% gadījumu tas ir saistīts ar kādu organisku patoloģiju (nav attīstījušies dzimumorgāni, nav dzimumtieksmes vai ir kāds fizisks defekts {biežāk iedzimts}, un tml.). Faktiski apmēram vienāds procents vīriešu (ap 70) un sieviešu (ap 60), pēc tā paša pētījuma datiem, uzskata, ka masturbācija ir dabiska dzimumdzīves daļa, un turpina nodarboties ar to arī pēc laulībām.  

    “Vai meitenes arī masturbē?”
     C. M. 16 gadi.

Atbilde: Protams, tikai atšķirībā no zēniem, kuri masturbējot fantazē par seksu ar skaistu sievieti vai meiteni, iedomājoties sevi par sekssupermeni; meitenes lielākoties nefantazē par to, ka viņas tajā brīdī “izvarotu desmit muskuļainu, spalvainu nēģeru”. Viņām tas drīzāk ir intīms fizioloģisks process. Un biežāk par zēniem tās izmanto nepiemērotus priekšmetus, traumējot sevi.

    “Izlasīju kādā medicīnas brošūrā, ka ja meitene no 11 -12 g. nodarbojas ar masturbāciju, tad viņai pārstāj augt krūtis. Varbūt tāpēc man viņas ir tik mazas?”
    Nellija, 14 gadi.

Atbilde: Tā noteikti bija veca grāmata. Meitenēm krūtis aug līdz 18 gadiem un to izmērs ir atkarīgs no gēniem, masturbācija to neiespaido. Paies daži gadi un dzīve pati varbūt atspēkos šo aplamo brošūru.

    “Mēs ar draugu masturbējam divatā, un mums tas patīk. Vai tas neliecina, ka mēs esam “pediņi?”
     Aivars G. 15 gadi.

Atbilde: Nekādā mērā. Lielākoties, visi to dara vienatnē. Bet bieži divatā (īpaši meitenes), trijatā un vēl vairāk. Visbiežāk tas notiek rotaļas veidā (lomu spēles). Piemēram, uz dažām Klusā okeāna salām, vietējo cilšu puikas rīko sacensības - kuram ātrāk notiks ejakulācija (spermas izvirdums) un kuram tās ir vairāk. Šajā dzimumbrieduma vecumā, kad hiperseksualitāte nedod mieru, gribas izmēģināt daudz ko. Jūs esat atklājuši, ka darīt to divatā ir daudz patīkamāk un efektīgāk, nekā vienatnē. Var dažādot izpildījuma tehniku, un darot to divatā, jūs varat noteikt savas erogēnās zonas (vietas uz ķermeņa ādas, kur cita cilvēka pieskaršanās, rada vislielāko baudu). Galvenais nepārpūlēt organismu, ievērot higiēnu un nelietot nepiemērotus priekšmetus (piem. nebāzt peni putekļu sūcēja ievadcaurulē - ir bijuši tādi gadījumi. Jaunekļiem tika norauta visa āda no peņa un viņiem nācās griezties pēc neatliekamās palīdzības). Pie mums par tādām lietām izvairās runāt, bet, piemēram, Holandē, skolēniem dzimumhigiēnas stundās, tiek mācīts, kā pareizi masturbēt. Kad jūs sāksiet tradicionālu dzimumdzīvi ar sievieti (ja jūs neesat homoseksuāls vai izteikti biseksuāls) viss nostāsies savās vietās. Pēc pētnieku (R. Hillys, M.G. Macfarley) datiem, apmēram 70% jaunekļu ir vismaz vienreiz mūžā masturbējuši kopā ar draugu, bet 40% vecumā no 13 līdz 18 gadiem, dara to regulāri. Protams, ka tas tiek slēpts, jo šādu darbību sabiedrība, savas neizglītotības un uzkurinātas homofobijas dēļ, var uztvert kā homoseksuālu, kas nebūt tā nav. Laikam taisnība ir Z. Freidam (psihoanalīzes pamatlicējam), ka cilvēks no dzimšanas ir biseksuāls, un tikai pieaugot ieņem savu vietu seksualitātes skalā (sk. šeit>).

     Izšķir vairākus masturbācijas veidus:

    * jauniešu hiperseksualitātes perioda,
    * abstinences - dažādu iemeslu dēļ nespēja vest regulāru dzimumdzīvi ar partneri,
    * frustrācijas - nespēja sasniegt orgasmu vai baudu ar partneri,
    * patoloģiskas formas - bet tās ir ļoti retas.   

    Pielikums Nr. 1.

    Dr. med. A. Ginzburgs - psihologs:

Daudzus gadus atpakaļ, vēl PSRS laikos, pie manis uz pieņemšanu atnāca seni paziņas. Viņi bija nobažījušies par savu dēlu Andreju, 15-gadīgu jaunekli. Pēdējā laikā ar viņu notiekot kaut kas nelāgs - sācis slikti mācīties, izvairīties no vienaudžiem, izejamās dienās sēž mājās, bieži par kaut ko aizdomājies, ilgi guļ. Viņu ir pārstājusi interesēt apkārtējā pasaule, skatiens kaut kāds izdzisis. Uz jautājumiem neatbild, jeb atbild rupji. Bet dienu iepriekš paziņoja, ka drīz vai nu noslīcināšoties, vai pakāršoties.

Kad mēs ar viņu palikām divatā, pēc pamatīgas un vispusīgas sarunas, atklājās sekojoša aina: puisis, kā jau visi viņa vecumā, ar aizrautību bieži masturbēja. Tas nebūtu kas sevišķs, ja ne poza, kādā viņš to darīja. No malas tas varētu likties ļoti uzjautrinoši, ja nebūti tik traģiski. Viņš guva apmierinājumu kails, nolaidies uz ceļiem, saliecies uz priekšu, ar kreisās rokas elkoni atstutēdamies pret nelielu paaugstinājumu, visbiežāk pakāpienu (priekštelpā uz tualeti). Krieviski tādu pozu sauc - rakom. Un lūk, tādā nodarbē viņu pieķēra vecmāmiņa, tēva māte, kura bija ieradusies paciemoties uz dažām dienām. Viņa neatrada neko labāku, kā paziņot Andrejam, ka ja viņš turpinās šo nodarbošanos, tad ātri pārvērtīsies par dzīvnieku un kļūs tāds pats, kā kaimiņu muļķītis (kaimiņos dzīvoja 24-gadīgs invalīds no bērnības - viņam bija Dauna sindroms un klejojošā skleroze, bez citu palīdzības viņš varēja pārvietoties tikai četrrāpus). Un vecāmāte apsolīja nevienam neizpaust redzēto, piespiežot Andrejam zvērēt, ka viņš to vairs nekad nedarīs.

Un ar izpildītā varonīgā pedagoģiskā pienākuma apziņu vecāmāte pēc dažām dienām aizbrauca. Un kā mēdz tādos gadījumos būt (kas ir pilnīgi dabiski - instinktam nepavēlēsi, īpaši šajā hiperseksuālajā vecumā) Andrejs zvērestu lauza. Un pēc katra masturbācijas gadījuma ar šausmām atcerējās kaimiņu un meklēja sevī vecmātes prognožu (pārvēršanos par dzīvnieku) apstiprinājumus. Un „atrada” arī! Apmatojums, kurš sāk parādīties šajā vecumā, balss lūzums, viss tas pēc viņa domām, liecināja par vecmātes prognožu piepildīšanās sākumu. Un jo vairāk viņš atrada šo „pierādījumu”, jo biežāk viņš masturbēja. Darīja to ar kaut kādu kaislīgu sevis mocīšanu - ja jau fināls ir neizbēgams, tad vismaz tagad vēl nodošos baudai. Un pēc katras reizes ar nolemtību gaidīja galu.

Es izgaisināju viņa bailes, paskaidroju par masturbācijas nekaitīgumu (kaut tajos laikos oficiāli tika propagandēts cits, tāls no patiesības, viedoklis; un par patiesību varēja ne tikai krist nežēlastībā un zaudēt darbu, bet nokļūt kaut kur „tālāk”). Pēc Andreja lūguma, vecākiem es nepastāstīju par viņa uzvedības īstajiem cēloņiem, un pēc dažiem rehabilitējošiem psihoterapijas seansiem, Andrejs kļuva atkal tas pats dzīvespriecīgais puika, kuru mēs pazinām.

Un tagad, pēc daudziem gadiem, bet Andreju es zinu līdz šodienai, viņš man pateicas, jo tiešām, tajā brīdī viņš esot bijis tuvu ārprātam un gribējis darīt sev galu. Tagad viņam pašam ir trīs bērni (vecākā meita jau ir precējusies); puikām ir pa 16 un 13 gadiem. Un Andrejs esot viņiem visu, bez aplinkus ķiķināšanas, paskaidrojis par masturbāciju. Lielākā daļa tēvu to nevar izdarīt, jo spiež pagātnē iepotēto nepareizo uzskatu nasta un paša atmiņas par saviem pusaudža gadiem, kad pats ar aizrautību masturbējis, pie tam domādams, ka dara kaut ko sliktu un netīru.

Daudzu vecāku kļūda šai delikātajā jomā ir biedēšana ar neizbēgamām negatīvām sekām - kā fiziskām, tā psihiskām. Un daudzi vecāki paši tam tic - dažas savas dzīves neveiksmes kļūdaini sasaistot ar masturbāciju pusaudžu vecumā!

Līdzīgu gadījumu manā ilgajā praksē ir bijis daudz, es viņiem pat esmu devis nosaukumu - „vecāsmātes sindroms”, sakarā ar atgadījumu ar Andreju. Jo, nu ļoti oriģināla bija poza, kurā viņš nodevās pašapmierināšanai.      

    Pielikums Nr. 2

               Daži aspekti zēnu pusaudžu dzimumorgānu higiēnas jautājumos.

Vecāki gandrīz nekad nepievērš uzmanību tam, ka zēnam nobriestot, ļoti bieži dzimumlocekļa galviņa nevar pilnīgi atvērties - īpaši erekcijas stāvoklī, traucē priekšādas (ādas kroka, kura vairāk vai mazāk nosedz galviņu) sašaurinājums (med. - fimoze).

Austrumu tautas ir atradušas pareizu izeju - priekšādas apgriešanu agrā bērnībā. Pirmkārt, tas ir ļoti higiēniski, nepaliek vietas izdalījumu un netīrumu uzkrāšanai; otrkārt, sasniedzot dzimumbriedumu, galviņa izaug lielāka, kas vīrietim un partnerei vēlāk sniedz lielāku baudu dzimumdzīvē.

Ko darīt mūsu apstākļos? Trenēt priekšādas atmaukšanos. Urinējot, un it īpaši masturbējot (kā zināms, to dara 98% pusaudžu) censties atmaukt galviņu pēc iespējas vairāk. Ja tas nelīdz ir vajadzīga ķirurģiska iejaukšanās. Un jo agrāk, jo labāk. Vēlāk dēls būs tikai pateicīgs. Un galvenais pieradināt dēlu pie dzimumorgānu higiēnas. Zēnu vecāki arī šim jautājumam pievērš maz uzmanības. Spegmas, spermas un urīnas palieku, kā arī netīrumu iekļūšanas rezultātā, zem priekšādas un pie galviņas pamatnes rodas iekaisums, kurš sākumā noved pie pastāvīgas niezes un uzbudinājuma (erekcijas) - kas savukārt pie biežas masturbācijas. Vēlāk nieze samazinās un izzūd, jo patoloģiski samazinās galviņas juteklīgums, tā kļūst vai nu pilnīgi nejūtīga, vai otrādi - jūtīgums kļūst sāpīgs un nepatīkams, kas vēlāk dzimumdzīvē nesniegs gandarījumu. Un pie priekšādas ievainojuma (piem. pie pirmā dzimumkontakta) infekcija var izplatīties tālāk. Jauneklis neizjutīs nekādu baudu no dzimumdzīves, pie tam vienlaicīgi var inficēt arī partneri.

Dzimumorgānus vajag apmazgāt katru dienu, īpašu vērību pievēršot galviņas pamatnei. Apmazgāšanai jākļūst par ikdienas normu no agras bērnības. Ļoti pareizi rīkojas Ziemeļamerikas vecāki: jaunieši jau no bērnu gadiem ir pieradināti katru dienu vismaz vienu reizi iet dušā. Ne tikai apmazgāt dzimumorgānus, bet arī visu ķermeni. Ir nepieņemami, kad cilvēkam ir sakopta seja un rokas, un tai pašā laikā viņš smako pēc sviedriem. Daudzi jaunieši kļūdaini uzskata (īpaši vasarā), ja viņš peldas atklātā ūdenskrātuvē, tad viņam nav nepieciešama pirts, karsta duša vai vanna. Nepareizi! Tādā veidā tiek noskalots tikai netīrumu virsējais slānis, bet ādas poras pastāvīgi paliek aizblīvētas, tiek traucēta normāla ādas elpošana un sviedru atdalīšanās, kas noved pie pinņu un citu ādas iekaisumu rašanās.

    Dzimumlocekļa higiēna

·    Pirmkārt tīri nomazgājiet rokas.
·    Izmantojiet siltu ūdeni un neitrālas ziepes (aromatizētas var izsaukt iekaisumus).
·    Ūdenim ir jābūt pietiekami siltam, lai nomazgātu taukainos izdalījumus.
·    Ziepēm jābūt pietiekami putojošām, lai atšķaidītu taukvielas.
·    Vispirms nomazgājiet stumbru, cirksni un sēklinieku maisiņu.
·    Atvelciet priekšādu un nomazgājiet galviņu.
·    Īpaši cītīgi mazgājiet iemauktu un vainadziņa (galviņas pamatnes) rajonu.
·    Kā nākas noskalojiet visu ģenitāliju rajonu ar lielu daudzumu remdena ūdens.
·    Ieteicams kopt apmatojumu dzimumorgāna rajonā - kūsas, garākas par 5 cm, apgriezt. Ja apmatojums lien ārā no peldbiksēm, tad visefektīvākais veids ir depilācijas plāksteri - tos pārdod aptiekās un kosmētikas nodaļās veikalos (nekādā gadījumā neskūt ar žiletēm - apmatojums vēlāk ataug vēl biezāks). Lietojot depilācijas plāksterus, ar laiku var atbrīvoties no apmatojuma vispār. It īpaši tas ir aktuāli kājstarpē pie anālās atveres (uz apmatojuma paliek fekāliju daļiņas, kuras sajaucoties ar sviedriem un iedarbojoties mikroorganismiem, sāk pūt - tādējādi var rasties iekaisums un izdalās nepatīkama smaka).

Un vēl. Nedrīkst pastāvīgi nēsāt pieguļošas apakšbikses, it īpaši no sintētikas. No pastāvīgas ārējo dzimumorgānu pārsildīšanas, ar laiku vīrietim rodas prostatīts (tagadējo 40 - 50 gadīgo lāsts - atmaksa par totālo modi pastāvīgi valkāt peldbikses un piegulošus džinsus, mode, kura iesākās 70 tajos gados), kurš rada potences vājināšanos un var pāriet pie prostatas palielināšanās - hipertrofijas un pat tās karcionomas - prostatas vēža un pilnīgas impotences. Ne velti vīriešu sēklinieki ir ārpus ķermeņa, tiem ir brīvi jāelpo - temperatūrai tajos jābūt apm. par 2°C zemākai nekā visā ķermenī. Nēsāt vajag brīvu veļu, naktī labāk gulēt bez apakšbiksēm; izmantot jebkuru izdevību brīvai gaisa cirkulācijai (piem. atrodoties pludmalē labāk ir vispār atkailināt ķermeni - papildus tiek iegūts vienmērīgs iedegums - veselības ķīla, nekādā gadījumā nestaigāt peldbiksēs, it īpaši pēc peldes - sākumā, ūdenim iztvaikojot no tām, rodas temperatūras spēja pazemināšanās un vēlāk, tām nožūstot - pārsilšana). Daudzi pusaudži rīkojas vēl aplamāk - pēc peldes gandrīz tūlīt uzvelk virsbikses, atstājot apakšā mitras peldbikses, un tādā veidā staigā vairākas stundas. Ziemā zem siltās apakšveļas nenēsāt papildus apakšbikses. Kā ir noskaidrojies, lielākā daļa jauniešu nemaz nav dzirdējuši par prostatītu.

„Stulba” mode ir iesakņojusies pēdējos gados - daudzi pusaudži sauļojas un peldas šortos. Pirmkārt jau tiek samazināts ķermeņa laukums, kuram piekļūst saules stari. Un daudzi zem šortiem vēl uzvelk peldbikses! Un tādā veidā sauļojas un peldas - tas jau ir divkāršs trieciens dzimumorgāniem...  

Trauksmi ceļ angļu zinātnieki - viņi ir secinājuši, ka pamperu un citu vienreizējas lietošanas autiņu izmantošana jaundzimušajiem zēniem, kura pēdējā desmitgadē ir nākusī modē, tālākajā perspektīvā var novest pie vīriešu neauglības. Pēdējo 25 gadu laikā strauji pieaugusī vīriešu neauglība, pēc viņu domām, ir visu augstāk minēto faktoru loģisks iznākums.


   * P.S. Kādu sinonīmu būtu pareizāk lietot - onanija vai masturbācija? Kā mēs noskaidrojām, sinonīms „onanija” ir cēlies no Bībeles aplamas traktēšanas pāvesta Pija VII laikā, kad aizsākās baznīcas cīņa ar šo „grēku” un šim sinonīmam ir nievājoša un cilvēka cieņu aizskaroša pieskaņa, - mēs sakām „onanists”, kad gribam kādu noniecināt. Sinonīms „masturbācija” ir neitrāls, un tikai apzīmē šo darbību un ir cēlies no grieķu „mezea” (ģenitālijas) un nozīmē tās uzbudināt (Bullough, 1977).

    Rekomendācijas vecākiem:

- nejauši pieķerot puiku masturbējot nekad neceliet traci, nebaidiet viņu ar visādām ļaunām sekām, tas neko nelīdzēs. Puika tikai sāks to dziļi slēpt un galvenais viņu vajās vainas izjūta. Labāk būtu mierīgi aprunāties (labāk to varētu izdarīt tēvs, ja tāds ir (lai atceras savu jaunību - kad pats to darīja aizgūtnēm), vai kāds no dzimtas pieaugušajiem vīriešiem, jeb tuvs ģimenes draugs, kuram puika uzticas). Uzmanību vajag akcentēt uz masturbācijas biežumu (sk. augstāk), izpildījuma tehniku - vai puika neizmanto nepiemērotus priekšmetus, nepāruzbudina sevi, apstādinot frikcijas pirms orgasma, un vai viņš šo aktu beidz ar ejakulāciju (raksts „Vīrieša otrā sirds - prostatas dziedzeris "). Un, protams, pievērst uzmanību dzimumorgānu higiēnai.

Prof., med.
G. Eglay

Literatūra:
L'Etnolologie du Sens Genitale, Paris
D.A. Sekellaropoules, “A Case of Congenital Hypoplasia of the Penis”
D.E.Carr, The Sexes, Heinemann
Dr. Kinsey, Sexual Behavior in the Human Female, Saunders
I.Singer, The Goals of Human Sexuality
N. Haire, The Enciclopaedia of Sex Practice, London 

 
 Jaunākie pētījumi ir pierādījuši Dr. Langh (Carolina) datus par nepareizas seksa (arī masturbācijas) tehnikas ietekmi uz dažu patoloģisku procesu attīstību vīriešu organismā.

Problēmas būtība ir apstāklī, ka daudzi vīrieši cenšoties pagarināt baudu dzimumakta laikā (arī masturbējot), uznākot kulminācijas brīdim - apstādina frikcijas (peņa kustības). Tā ir kļūda - organisms ir sagatavojies ejakulācijai (spermas izšļākšanai), bet tiek vardarbīgi apstādināts. Ar laiku tas sāk negatīvi ietekmēt priekšdziedzera (prostatas) darbību, un ir viens no prostatīta rašanās iemesliem.

Daudzi jaunekļi masturbējot, bieži vispār nenoved procesu līdz finālam - ejakulācijai. Un tas ir viens no jauneklīgo pinņu rašanās iemesliem, jo neizšļākusies sperma nokļūst asinīs, bet aknas nespēj ātri atbrīvoties no liekā olbaltumvielu daudzuma. Tāpat tas daudziem ir arī agrīnas bārdas, īpaši neregulārās, augšanas iemesliem.

Tātad mēs redzot, piemēram, 15-16 gadīgu jaunekli ar pinnēm un neregulāru apmatojumu uz sejas, varam gandrīz droši teikt, ka viņš bieži masturbē, nenovedot procesu līdz galam. Un tas nākotnē var radīt šim jauneklim problēmas ar priekšdziedzera iekaisumu.

Vai Bībele saka, ka masturbācija ir grēks?>

Vīrieša otrā sirds >

Peldēšanās un sauļošanās šortos novedīs jauniešus līdz bēdīgam finālam >

Tautas līdzekļi erekcijas atjaunošanai un uzlabošanai >

Sekss un kailuma komplekss >

Cinks ir panaceja vīriešiem?

Rīta erekcija vīriešiem >

Kā pareizi sauļoties?>

Saule mīl vīriešus>

Vīriešu intīmā higiēna>

Par ko kaunīgi klusē>

Masturbācijas tehnika>

Dažāda seksualitāte>

Vīrieša dzimumloceklis>